Un tad vēl ir tas vienkāršais putekļu klusums. Putekļu klusums saules mestā līnijā caur šķirbu aizkaros, putekļu klusums grāmatplauktos un sen neaiztiktos svečturos, iemidzis dziļā, vienmērīgā elpā. Un gultu tukšums. Pamestu, atdzisušu, saklātu gultu tukšums, kas noraugās manī ar savu neapstrīdamo, atklāto vientulības izteiksmi. Mēs aizejam, pirms mūs panāk svētdienas ar savām nolemtajām svētdienas sajūtām. Izrāpjamies un aizceļojam kaut kur ar viskija pudeli un viegli rokās pagrozītu glāzi. Vai citā valstī, citā pilsētā, kur viss šķiet vienkāršāk un dabiskāk, kur savādas meitenes savādos svārkos uz velosipēdiem aizslīd kopā ar to jēgu, ko mēs vienmēr bijām meklējuši.