Pelēkas, miglainas dienas iekar lietuslāses vārtu metāla režģos. Plecus žņaudz tāds nogurums, kāds varētu rasties no ļoti ilgas, nemainīgi pelēkas ziemas. Tomēr ziema vēl nav bijusi ilga. Tās nemaņas smagums atklājas tikai pavasarī.
Šodien pēkšņi nespēju atcerēties, cik man ir gadu. Iespējams, tas ir dabiski. Ar laiku tā tam ir jānotiek arvien biežāk. Daudz kas izslīd. Tagadne vairs sevi neapzinās caur pagātni kā lineāra progresa rezultātu. Tagad tā ir gaiss istabā, nenozīmīgas stundas, kuras atskaņo pulkstens tikšķi klusumā.