Atkal sieviete uz ielas. Pa sniegu garā mētelī. Rēgaini slīd nevis nāk man pretī. Kā nolemta šaha figūra. Un zeme, bezgalīgo baltumu sapampusi zeme. Un migla. Ikdienas spoku stāsti.

Es vairs neprotu rakstīt, tiešām rakstīt kādu tēlu, neaprakstot kaut vienu seksuāli diezgan atklātu ainu. Bez tā man šķiet, ka viņa nav. Nez, pa kuru laiku tas notika. Un tas sucks. Latviešu valoda nav tā pateicīgākā tādām lietām (un tā vēl ir tikai mazākā problēma).