Un arī es- ļengans, garš, neķītrs, gremojošs, drūmas domas svārstošs- arī es biju lieks. Laimīgā kārtā es to nejutu, galvenais - es to nesapratu, bet man bija neomulīgi, jo baidījos to piepeši izjust (vēl tagad baidos, ka tas varētu mani sagrābt no aizmugures aiz pakauša un pacelt uz augšu kā asmeni). Nenoteikti prātoju, ka vajadzētu sevi nonāvēt, lai iznīcinātu vismaz vienu no liekajām eksistencēm. Bet arī mana nāve būtu lieka. Lieks būtu mans līķis, asinis uz oļiem un starp augiem šajā smaidošajā parkā. Un satrunējusī miesa būtu lieka zemē, kas to saņemtu, un mani kauli, kuri beidzot būtu notīrīti, nolobīti, spodri un mirdzoši kā zobi - arī tie būtu lieki: es biju lieks mūžīgi mūžam.

(Žans Pols Sartrs - "Nelabums")