Joprojām slikta sajūta, braucot lejā ar Stockmann eskalatoru. Aizvien acu priekšā tā aina pirms 2 vai 3 gadiem, kad sieviete paklupa un nolidoja lejā no trepju vidusdaļas, un viņas mazais dēls raudāja, un viņai no sejas bagātīgā strūklā šļācās ārā asinis, un gaiss oda nelabsaldi (kā reiz rakstīja Arundhati Roja "Mazo lietu dievā").

Tunelī es paslīdu pie domas, ka esmu tikai trauks citiem- izdomātiem cilvēkiem. Un kaut kas par atkabinājušos vilciena vagonu, kas nogājis no sliedēm. Bet tu esi tā neko, Dzīve. Tu pati savā nodabā brauc 6.tramvajā un kā bērns katrreiz priecājies, kad tavs etalons (etanols) izdveš savu uzvaras pīkstienu. Un tā esi tu, tikai tu, kas pa reizei tai pašā savā sasodītajā tramvajā grib rāpot pa sienām no tā, cik ļoti gribas seksu. Ar mani tam visam nav nekāda sakara. All I need is love and music.