Kaut kāds neizrunāts izmisums. Neizdomāts. Varbūt rietošajā saulē. Varbūt sāpīgajā plaisā manas labās rokas īkšķī. Varbūt tumsnējās domās, kas nodarbojas ar difūziju manā galvā. Manas mātes vectēvu nogalināja govs. Ejot pa tukšo ielu, es atcerējos, kā pirms gada vai nedaudz senāk vakarā stāvēju pie atvērta drēbju skapja un biju pilnīgi pārliecināta, ka nomiršu, ja aiziešu gulēt. Tā nebija panika, vienkārši tāda mirkļa skaidrība. Un es jau negribēju mirt. Ne tā, ka es pret to klaji iebilstu, vienkārši kaut kas vēl nav bijis, kaut kāds kontakts, savienojums ar kādu vai kaut ko, ticamāk abi varianti. Un pirmoreiz es jutos pārāk viena uz tukšās ielas. Aizgājusi kaut kur pārāk tālu no mājām pa pārāk slidenu sniegu.