Vakar sniegs bija novecojis, apkaltis ass kā krevele. Es stāvēju pie loga aizkaru ēnās un skatījos kaut kā tā, kā biju sapņojusi pirms vairākiem gadiem. Tā, lai gadalaiki vairs neskrāpē, lai tie vairs nepalien zem manas ādas. Man bieži bija šķitis, ka tas ir viss, kas vajadzīgs, ka ar to tad pietiktu. Un varbūt tā arī ir. Cepure ar pušķi, mp3 pleijeris, uzloki uz augšu apkakli mētelim, (everyday) refresh button is our last chance.