Auksti vakari ar zemi slīdošiem mākoņiem un pasakainās krāsās dziestošiem saulrietiem. Un dienas bez tevis.  Skaidras, tīras dienas, tādas dienas, kurās netrūkst nekā, jo nekas ir to elpa. No sala nobālējušas smilgas, pļavas, pilnas kraukšķīgām bērzu lapām. Un pāri visam atkal ir debesis, debesis ar rēgainiem koku siluetiem, iespiestiem tajās kā kāda savāda rokraksta pavedieni. (Dievs, vai tu pierakstīji manas debesis pilnas ar mistiskām pasakām?)
Nekas nav mainījies. Ne pēc desmit, ne divdesmit gadiem. Izejot pastaigās, aizvien negribas atgriezties, bet iet tikai uz priekšu, iet un saplūst ar ledainām un bezkaislīgām ainavām, kuras vienīgās liekas zinām jēgu.