Kad naktī apguļos gultā, viss ir tumšs, un es zinu, ka ārā aiz loga ir auksts vai līst. Un dienas, un gadalaiki, kas aiziet kaut kur prom savās darīšanās un pamet mūs vienus. Kā nodevēji gājputni.

No rītiem miers uz ielām tāds skumjš un vārgs. Kā sena skulptūra ar apcerīgu nelaimīgumu, iegrebtu acīs un uz saltām lūpām.

Un garlaicība ir ieritinājusies manā dvēselē, iesūkta kā gaiss caur nāsīm.