Es šodien neuzliku krelles, kas man atgādina tevi. Tā rodas nodevības. Pamazām. Zaglīgi. Līdz ir jau par vēlu. Līdz mūsu asinsrites jau ir novītušas. Atdzisušas kā palagi. Kā iela. Varbūt tas ir tikai rudens, vai ne... Es braucu autobusā un pēkšņi sapratu, ka pirmoreiz pa ļoti ilgu laiku man nekas nekaiš. Es gandrīz komfortabli sēžu sēdeklī, un dzīve ir tikai dzīve- nekas vairāk, nekas mazāk. Kā es te nokļuvu(?) Kā es pamanījos izzagties no sevis un iekāpt kaut kādā infantilā sievietes tēlā (visdrīzāk no kādas filmas)(?) Tādā, kam piemīt tikai roku grācija un matu gludums pār pleciem, un skumīgi patukša seja, bet viss pārējais ir palicis neuzrakstīts (starp rindiņām balts).