Dienām viss ir vienalga.

Es atkal pamostos ar tukšu sirdi, un istaba ir tumša, jo aizkari ir biezi, un sepetembra rīta saule ir mani pametusi. Es sagrābstu uz grīdas mobilo telefonu un pārbaudu laiku. Pirmdienas sajūta. Tā spokainā ar kaut kādu nenosakāmu sāpīgumu. Nedēļas ir kā elektrības vadi, kas aiziet kaut kur bezgalībā gar ceļmalām un pāri rapšu laukiem.