Ja es vispār spēju kaut ko izgaršot, tad pašlaik dzīve ir vienkārši rūgta. Tā nav spēcīga garša, tā ir viegla, pierasta. Rūgtas ir ielas, rūgtas ir preces veikalu plauktos, saule, gaiss, dienas, naktis, laiks kā tāds. Rūgts ir tavs spoguļattēls ar uzkrāsotām acīm. Un nav nekādu īpašu jautājumu. Tu pēkšņi esi par vecu ilgām, un no vienas puses tas visu padara vieglāku, tomēr no citas- tas izņem tev serdi, anulē tevi. Tā asinsrites dzīsla, kurā visu tavu mūžu ir krājušies kaut kādi neizrunāti sapņi, ir kļuvusi kā tukša upes gultne. Un tikai tagad tu apjaut, cik ļoti patiesībā biji paļāvusies uz to, cik tuvu tev tā vienmēr bija, pavisam tuvu, paslēpusies ikdienas ēnās.