Es esmu kā metāla ripa, pa kuru vajag iegāzt ar āmuru, lai dabūtu kādu skaņu. Es esmu bez skaņas. Es esmu kā nospiests augs starp šī rīta lappusēm, izkaltis un puscaurspīdīgs, ļoti, ļoti plāns. Starp šī dzidrā, tīrā rīta lappusēm- baltām, ar viegla saulesspīduma caur aizkariem musturu.
Sirmie pavedieni mirdz manos matos saulē. Rupji, nelīdzeni pavedieni.
Un debesis tiešām ir absolūtas šoruden. Nespēju atraut no tām skatienu.