Un rudens zāle ir nomierinoša. Līdzena un piebirusi ar lapām, kā āda, ar kuru pārvilkta zeme. Un viegli silta vēl saulainās pēcpusdienās. Ir gandrīz neticami sēdēt laukā uz soliņa un to visu izjust- rudens cēlo mieru. Neticami, jo dzīve paiet šausmīgi ātri, un tā ir nomuļļāta pusnemaņā, tā ir kā skats aiz vilciena loga, kas strauji aizslīd garām. Grūti aptvert, ka tajā vēl pastāv kāds patiess nomods. Kāds patiess klātesamības brīdis. Kāds brīdis, kurā tavas domas vairs nav sadalījušās vairākos paralēlos sānceļos, brīdis, kurā tu esi gandrīz vesels, gandrīz kāds konkrēts cilvēks.