Ir labi atkal nonākt ar savu ķermeni tādās attiecībās, kurās tevi vairs neuztrauc tā labklājība. Tas ovāls, ko tu vari apvilkt ap savām zarnām, kuņģi, barības vadu, jā, pat iekļaut tajā sirdi un sajūtu, kas sākas nedaudz zem vēdera, tas ovāls satur tavu nevajadzīgo, apdauzīto dvēseli, satur pavisam viegli- kā rudens rūgtumu. Tu nemaz nejūti sāpes, kad tā ir kā gaļas šķēle uz dēlīša zem āmuriņa, tu tikai brīnies par simetriskajiem nospiedumiem, ko viss tevī atstāj. Un tu brīnies kaut kā bērnišķīgi, kaut kā šķīsti un reizē vienaldzīgi.