Ir tik vienaldzīgi vakaros blenzt monitorā, kamēr pleijeris pārlec no vienas dziesmas uz citu, random. Viss notiek tik negaidīti vienkārši. It kā es būtu slimnīcā. To es mīlu slimnīcās- realitāte tajās kļūst bezrūpīga, dzīve vairs nav īsti tava, un tavs ķermenis ir kā no taviem pleciem noņemts slogs. Katru dienu es aizmiegu un pamostos ar vienu un to pašu domu, ar domu par tevi. Bet dienas ir kā jūrmalas smiltis, blāvas un tukšas, nenobirdināmas. Un dienas ir ar to sauli, kas vēl piedegusi pie zemes kā salda cukura garoziņa, bet drīz vairs nesildīs, nesildīs nemaz. Un dienas ir zagles, un kaut kad es pamodīšos bez tās domas, un mana galva būs tuksnesis, tālu uz priekšu- nekur.