they're all waiting for a cure

Aizgājušās nedēļas ir kailas. Kailas kā jūsu plaukstas, pirkstu locījumu vietas, kad roka nevērīgi piespiesta vaigam.  Ir tikai līnijas ādā, vienmēr tikai līnijas ādā.

Vīrietis paņem rokās bērnu un paceļ pie loga paskatīties laukā. Es redzu, kā mazā meitenīte priecājas, smaida un vicina savas sīkās rociņas. Man te ir tukšs laukums. Uz sirds vai kaut kā tā. Gadi paiet, un es nojaušu, ka kādreiz paskatīšos atpakaļ, un mani pārņems mēma neizpratne. Es netrāpu uz pareizajiem taustiņiem. Varbūt manas acis ir aizsietas, un es drukāju tumsā. Tunelī tālu uz priekšu. Rakstu nākotni bez sirds.