Es jau pamostoties zināju, ka ar šo dienu kaut kas nav kārtībā. Varbūt tai vienkārši bija lemts būt nepareizai/greizai. Gaisā kaut kāda grūtsirdība. Gaiss ir aizmirsis, ka augusts ir mans mīļākais mēnesis. Grūtsirdība un dzīve, kas nāk atpakaļ, kas vienkārši neparko negrib pārstrādāties un absorbēties, palikt kaklā. Dzīve, tev taču bija jābūt pārkostai ledenei, kuras pildījums silti notek kuņģī... Dzīve, atceries, tev taču bija viegli jānoskūpsta mani uz pieres un jāpamodina, lai es ticētu, ka es esmu (es)... Tev bija jāpagriežas uz sāniem pretī man blakus gultā baltos palagos un jāpastiepj pirkstu gali pie mana vaiga... Bet es pamodos viena.