I Love You But I've Chosen Darkness
Ar sevi es sarunājos angliski. Tad šķiet skanam mazāk muļķīgi. Un es varu apgalvot lielas, skaistas lietas. Un tomēr es nezinu, vai tiešām, neskatoties uz visu, es vienmēr esmu bijusi in love with life vai arī tā vairāk ir ideja, ko es mīlu. Kādreiz esmu teikusi, ka dzīve nav paredzēta mīlēšanai un patikšanai, bet tagad esmu aizmirsusi, kādēļ, un tas nav svarīgi.

Pēdējā laikā daudz domāju par to, kurā brīdī es pazaudēju sevi. Kurā brīdī ieliku sevi iekavās un sāku ķēzīt pa virsu svešus stāstus. Svešādus. Atjauktus ar Jūsu sapņiem par ikdienu un labklājību, un aizvērtām durvīm uz Tumsu, un izbalējušiem kontaktiem ar draugiem. It kā es varētu atrast to vietu, to ainu, to situāciju, pakāpties atpakaļ un notvert kaut nojausmu par sevi. Reizēm es izmisīgi vēlos ieraudzīt to detaļu sevī, kas ir oriģināla, bez masu kultūras uzslāņojuma. Kur ir tikai sapņains saules spīdums uz Rīgas centra ēkām kā manā bērnībā. Kur vēl neviens tev nav paspējis pateikt, ka realitāte lielākoties ir neveikla un samocīta.

Un es domāju par dēlu. Par dēlu, ko mēdzu redzēt sapņos. Pēdējā laikā daudz.