Kaut kādā ziņā tas ir dīvaini- šī nepacietīgā seksuālā vēlme, par kuru pie sevis pusbalsī vienmēr nodomāju, ka būtu veselīgāk, ja es to tomēr ar kādu pa laikam apmierinātu. Tāda konstruktīva, ikdienišķa doma. Kā viena no tām, kas atgādina noslaucīt putekļus vai brīdina, ka pienācis laiks mazgāt aizkarus. Tikai pēc tam es attopos, ka nevaru sev piedot tāda veida attieksmi. Ka es tā nerīkojos. Interesanti, kādēļ. Droši vien vainīgs poētisms. (Poētisms ir vainīgs pie daudz kā.)

Aust kārtējās dienas. Nodevas poētismam. Un nodevas ķermenim. Labi, ka tukšumam nodevu nevajag. Laikam tieši ar to tas man tik ļoti patīk. Pat, ja tukšums nav kaut kas tāds, kas var patikt. Pamodos vēlu un brīnījos, ka diena bez manis jau nokļuvusi tik tālu. Vēlāk uzzināju, ka pulksteņus kāds jau bija pārgriezis. Tā varētu raksturot daudz ko manā dzīvē.

Jūtos kā starp kādas gudras un garlaicīgas grāmatas lapām nospiests augs. Varbūt to sauc par dzīvi. Tava galva ir pilna labām, veiksmīgi izteiktām, bet nenoderīgām un nevajadzīgām idejām. Tās peld tevī kā mākoņu slāņi debesīs.