Naktis ir kļuvušas nemierīgas. Kā pārmērīgi krāšņas un bezsirdīgas kostīmfilmas. Un es zinu, ka kaut kur dziļi sevī es baidos no dzīves vairāk kā jebkad agrāk. Un tomēr es mirkstu trulā, ķermeniskā iekārē pret to kā aukstos sviedros. Un dienas stāv gaisā kā sastinguši koki, rēgainas, ēnainas un aizdomīgas. Un caur tām kā plēve, kā kaut kāda sasodīta placenta, kā stīga, kas neizdod skaņu, ir šī neaizskaramā, neievainojamā vienaldzība, pret kuru man nav absolūti nekādu argumentu.