Debesīs jau ir augusta mākoņi- lieli un kunkuļaini kā pārāk biezi savārīts ķīselis. Es stāvu uz perona un, gaidot vilcienu, lasu grāmatu.

Man visu laiku pietrūkst Parīzes metro. Pietrūkst tās sajūtas, kad vilciena vagoni ātri gāžas līkumos, un sliedes spiedz kā aizkautas. Pietrūkst tas, kā cilvēki viens uz otru neskatās vai arī, netīši saskaroties to skatieniem, acis ir patukšas, tikai skropstas lēni šūpojas, biezas, tumšas un miglainas. Pie mums sabiedriskajā transportā nav iespējams elpot. Un visiem ir tik nodevīgi liktenīgi skatieni, nekādas cieņas pret anonimitāti. Un visi tik ļoti uztraucas, tik ļoti baidās nepaspēt pirmie iekāpt vagonā.