Ar dzīvi man visu laiku ir kā Kafkas badošanās māksliniekam ar ēšanu. Vispār man ir pārāk daudz kā kopīga ar Kafku. Un tieši viss kafkiskais man riebj visvairāk. Bet tādēļ jau tas ir kafkiskais. Ciest nevaru sevi pieķert, jūtamies kā viens no viņa tizlajiem, drebulīgajiem, anonīmajiem vīrietīšiem. Uzreiz acu priekšā uzrodas Džeremijs Aironss. Džeremijs Aironss ir mans klauns.