hestia ([info]hestia) rakstīja,
@ 2008-04-15 13:11:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Un kamēr dzīve tā ritinās prom, kā jau tā ritinās prom tad, kad cilvēks būtībā ir atsacījies to dzīvot (izjust nianses, domāt par to), es pa brīdim pēkšņi kaut ko atceros. Kaut ko, kas nekad nav noticis, kaut ko, ko es būtu vēlējusies. Šīs lietas ir tik savādi skaidras, gandrīz redzes gleznas. Kamēr viss, kas patiesi ir noticis, ir saplūdis pelēkā, neskaidrā dūmakā. Pagātne ir atkabinājusies no manis kā nevajadzīgs vilciena vagons. Es braucu no nekurienes uz nekurieni. Pieliekot pirkstu galus viegli pie sejas kaut kur piecus milimetrus zem acs.


(Lasīt komentārus)

Nopūsties:

No:
Lietotājvārds:
Parole:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa:

Esi modrs! Lietotājs ir ieslēdzis anonīmo komentētāju IP adrešu noglabāšanu..
Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?