Dīvaini, ka joprojām nespēju pierast pie tā, ka no rītiem šeit ir tik kluss un tukšs. Neizprotams. Visu mūžu šķiet, ka vajadzētu būt kaut kā citādāk. Ka iela nedrīkst tā stāvēt dīkā, ka koki nedrīkst tā lēni līgoties vieglās vēja plūsmās, ka saule nedrīkst tā piecepties pie zemes ar savu pavasarīgi silto aukstumu.
Nopērku grāmatu krievu valodā, lai neaizmirstu, kā ir lasīt un kā ir lasīt krieviski. Pēdējā (iespējams, jau ilgā) laikā man nemaz negribas grāmatas. Tomēr kādu vakaru gultā es to atšķiru. Uz vāka rakstīts, ka tas ir intelektuālais bestsellers. Nespēju aptvert, ko tas varētu nozīmēt. Laikam tāda ir pašreizējā pasaule- vārdus var vienkārši salikt kopā. Nav būtiski, vai tos saista kaut kāds jēgas pavediens. Lasot man sametas drūmi. Teksts ir veidots prasmīgi. Starp rindiņām, kas it kā neko nevēsta, var nojaust traģēdiju, ironiju, skumjas, bezjēdzību. Pēc tam es iegrimstu miegā, redzu saraustītus action sapņus- muļķīgus- kā jau sapņus pēdējā laikā (iespējams, jau ilgā).
Bieži eju iepirkties. Saskatu šajā procesā kaut ko simbolisku, un tas mani pievelk. Cilvēki mēdz domāt, ka dzīvi vajag piepildīt ar notikumiem kā iepirkumu grozu ar precēm. Man nereti vieglāk un jēgpilnāk šķiet piepildīt iepirkumu grozu nevis dzīvi. Un tas nomierina. It kā es viegli uzklātu uz sevis šīs patērētājcivilizācijas vaibstus. Šo nenozīmīgo vazāšanos pa nedēļām, mēnešiem, gadiem, starp kuriem var nojaust traģēdiju, ironiju, skumjas, bezjēdzību...