Nakts uz svētdienu. Pārskatu kaut kādus vecus tekstus, kurus esmu nejauši uzgājusi uz sava cietā diska. Tie nav mani. Es pat nezinu, kurš to visu ir sarakstījis. Braucu ar acīm pa diagonāli un brīnos, ka kāds tā var rakstīt. Rakstīt par dzīvi caur lietus lāsēm, kas šļācas logā, caur pārpildītiem krustojumiem, sabiedriskās ēdināšanas iestādēm un dīvainiem sapņojumiem par sevi un ... ko? varbūt mīlu. Pamanu kaut kur pa brīdim pievilktus datumus ar gadaskaitļiem. 2003, 2004... Un pēkšņi mani pārņem pārliecība- šo gadu nemaz nav bijis. Nekad nav pastāvējuši divtūkstoš trešie, ceturtie, piektie, pat sestie. Varbūt kādam, kas tolaik ir kaut ko rakstījis, tādi ir bijuši, bet ne man. Es zinu no galvas tikai vienu četrciparu skaitli, tagadni. Un pat tas ir tikai rēgs, ieausts pildspalvas tintes tvertnē. Pavelc septītnieku garāku, tu tā vienmēr dari.
(Mans cietais disks ir labirints. Failu uz tā ir bez sava gala. Jokainas direktorijas un jokaini nosaukumi. Piemēram, šo dokumentu es saglabāju ar pašlaik skanošās dziesmas nosaukumu (animal), jo man ir slinkums domāt jebkādu tā pazīšanas zīmi. Man vispār ir vienalga, kas notiek ar visiem šiem dokumentiem, es tos nepazīstu un man tie riebjas. Tā es laikam esmu neapzināti radījusi savādu pastaigu sistēmu iztukšotām naktīm kaut kad nedēļas nogalēs. Kādēļ iztukšotām. Tādēļ, ka tāds ir viss šis laiks- iztukšots. Atkārtot vēlreiz? Neko citu es neredzu. Iztukšots, iztukšots, tukšs.
Pagājušonakt es skatījos filmu, un pēkšņi pārtrūka elektrība. Es paliku tumsā, pilnīgā, biezā melnumā. Sataustīju uz galda šķiltavas un sāku minēšanas spēli- vai kaut kur tuvumā man vēl stāv kāda svece. Kad biju to gandrīz sataustījusi, strāva atjaunojās. Bet tas brīdis, kamēr es stāvēju tumsā, tas bija vienīgais patiesais visu šo drausmīgo mēnešu vidū. Tas izteica visu. Un tomēr tas reizē bija patvērums. Kamēr tu to īso brīdi stāvi aptumšotā telpā, tev nav ko sev pārmest. Tev nav nekā. Un tas ir tik neizsakāmi viegli.)
Lasot nezināmā cilvēka pierakstus, kas nezināma iemesla dēļ šonakt uzradās kādā no mana labirinta ejām, es domāju par to, ka kādreiz varēja piemist tā spēja rakstīt. Rakstīt, neskatoties atpakaļ, vienkārši rakstīt dzīvi (it kā to darītu mākoņos vai sausās, karstās smiltīs ar pirkstu). Tagad, sastopoties ar šo izteiksmes līdzekli, es nomurminu sev pāris teikumus- tu nemaz negribi rakstīt, ko tu grasies pateikt, tev nav nekā ko teikt, tu nemaz neko negribi teikt, tev to negribēsies pārlasīt, nevienam negribēsies, šī pasaule ir kļuvusi par negribēšanu, ilgu un mokošu negribēšanu atzīt savu pastāvēšanu šeit. Jo, tiklīdz tu raksti, tu atzīsti, ka tu šeit esi, kaut ko izjūti un varbūt tā pat ir patiesība, vismaz teksts tevi piespiež tam visam noticēt. Atsacīšanās no šāda nodoma neko būtībā nemaina. Tu vienkārši arvien mazāk un mazāk tici tam, ka vispār pastāvi. Laiks absorbējas, tavas bijušās domas izzūd, viss aiziet bojā, un tas it nemaz nav skumji. Tas ir nekā.
Dīvaini ir tikai tas, ka šo gadu patiešām it kā nav bijis. Tas ir tas pats, kas vēsture grāmatu lappusēs, vēsture, kuru mēs neesam piedzīvojuši, bet ticam, ka ir pastāvējuši kaut kādi visiem zināmi fakti. Manas dzīves fakti nav vispārzināmi, un tādēļ es pat neizjūtu nepieciešamību tiem ticēt, varbūt nemaz nespēju. Un sanāk tā, ka naktī uz svētdienu es apjēdzu, ka esmu kāds bez divtūkstoštrešajiem, ceturtajiem, piektajiem, sestajiem, bez pārpildītiem krustojumiem un sabiedriskās ēdināšanas iestādēm. Es nepamostos un neskatos griestos. Nelīst, nesnieg, nepūš vējš, pat nesalst.
Interesanti, vai manī vēl ir tik daudz spēka, lai atkal to visu izjustu. Un gribas.