Es apsolu, kādu dienu es uztaisīšu kafiju Džeimsa Džoisa gaumē. Es apsolu, kādu dienu es samierināšos pati ar savu esamību. Es zinu, ka es pildu solījumus, agrāk vai vēlāk es tos pildu. Bet man pēkšņi šķiet, tā sēžot šeit un ar acs kaktiņu uzmanot skatu aiz loga, ka nekad nepienāks tas rīts, tā diena, ko es vienmēr jūtu savā domu masā. Nekad neradīsies tā dzīves sajūta. Tā vienmēr paliks neiznēsāta. Piepeši es to zinu skaidri. Un zinu, ka vienmēr esmu zinājusi. Tikai neesmu gribējusi pateikt skaļi. Un es zinu, ka vēlāk es atkal par to sev samelošu. Jo citādi nav iespējams.