Rāpoju pa savu virtuvi ar slapju grīdaslupatu un pieķeru sevi domājam, ka šobrīd norisinās īstā dzīve, patiesā un vienīgā jēgpilnā. Varbūt tas ir komiski, ka es joprojām domāju par dzīvi kā tādu, nerunājot nemaz par tādām muļķībām kā "īstā dzīve" un tā tālāk. Varbūt vienkārši absurdi. Bet tā īsti es jau vairs nedomāju. Pārsvarā iekšēji jūtos kā atdauzīts gaļas gabals, kam ausīs sīc. Viendien nopirku 0.5 l meža ogu sulas dzērienu. Bija garšīgs. Stāvēju, atspiedusies pret ēkas stūri, dzēru, smēķēju un noklausījos svešu sarunu, kurā nebija ko dzirdēt. Lija.