Šī te ir tikai slimība. Ķēpīga un apkaunojoša kā kaut kāda venēriskā kaite. Pierakstīšana. Stenogrāfija.
Es zinu karkasu un es zinu, ka var būt citādi. Ar to pietiek, lai es justos draņķe un draņķīgi. Karkass ir informācija (tāds laikmets), par daudz informācijas un nepareizs šķirošanas/sijāšanas mehānisms. Ar citādi ir tā, ka patiešām var būt citādi. Ja tu to apzinies tik skaidri, kā es ik dienu no rītiem (un vakaros), tad vairs nav glābiņa/atpakaļceļa. Tu vairs nevari apgalvot, ka jūties kaut kā tādēļ, ka tā jūties, un tur neko nevar padarīt. Tu zini, ka tie ir meli.
Viņš tur uz ceļgaliem savas lielās plaukstas un ir pievēris acis. Viņš cenšas neiemigt. Viņš ieskatās rokas pulkstenī. Viņš zina laiku. Viņš dzīvo laikā. Dzīvo ar visu savu augsto, lielo, bēšā ģērbto augumu. Ar gaišo ādu, ar tās porām un siltumu. Ar smaidu un skatienu. Vēlāk viņš ies tumsā man aiz muguras, un es jutīšos droši, jo es vairs neesmu vienīgā uz šīs ielas tik vēlu vakaros. Tagad man vienmēr kāds seko. Kāds, kas prot dzīvot šajā laikā.