Mēs aizejam, un starp mums paliek viss pārējais. Tas ir kaut kas, uz ko vienmēr var paļauties. No sākuma tā ir saule, kas (tavas) ēnas vietā pielīp (man) uz muguras, tad krustojums, pagrieziens, dienas, tukšas un pārsātinātas. Kad es sēžu šeit, esmu gandrīz droša, ka laiks ir nekustīgs. Tas, ieķipis starp debesīm un zemi, pat neelpo. Tas ir tikai transs. Bez pagātnes, nākotnes, arī tagadnes. Tādēļ es nezinu, kad mēs aizgājām. Varbūt mēs vēl tikai iesim. Un starp mums atkal paliks tas viss pārējais.