Es smaidu. Es sēžu Vērmaņdārzā, rakstu (jo mājās rakstīt nespēju) un, pieceļoties no soliņa, uzsmaidu bijušajai blakussēdētājai, kas studē, lasot kaut ko ļoti gudru/neatceros ko. Es stāvu pieturā un uzsmaidu nēģerim. Kad viņš atsmaida, es lieliski apzinos, ka tā ir pataloģija. Vaina ir tajā, ka es vienkārši negribu būt. Es negribu būšanu. Patiešām negribu. Un man ir vajadzīga aizpildīta un strauja abstrakciju caurslīde, lai to neizjustu. Es nezinu, kādēļ manī ir tik neizturama tieksme teikt patiesību- to ko tobrīd domāju, ka domāju. Tas nevienam nav vajadzīgs.