Viena lieta gan mani visu mūžu pārsteidz. Kad esmu uz ielas, un cilvēku apveidi ir kā mežs, kā koki (kad ej, un tev liekas, ka tie slīd garām, tik izstīdzējuši uz debesīm), es gribu būt pareiza. Es nezinu, ko tas nozīmē, bet es vienmēr attopos slima ar šo dīvaino infekciju. It kā (kāds/nav svarīgi kas) trolejbusā no blakus sēdekļa būtu injicējis kreisajā sānā. Kaut ko neārstējamu, protams. Un ir tā, ka vējš tad vienmēr tik sāpīgi atsitas pret ādu (pat ja vēja nemaz nav). Un ir tā, ka es pie sevis nodomāju, dievs, kā man derdzas šī sajūta, derdzas, derdzas, derdzas, tik ļoti sen jau.
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: