hestia ([info]hestia) rakstīja,
@ 2006-08-30 11:28:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Mūzika:Hospitāļu iela - Dinas vijole

Es daru visu, lai nepieliptu Dzīvei pie svārku stērbeles. Es dzīvoju svešā istabā un valkāju svešas drēbes, es ieskatos svešā spoguļattēlā un rāmi nopriecājos par svešām vecuma pazīmēm, es ieriju svešas mīlētās rudens stīgas no rītiem pie loga, es tieku galā ar svešu korispondenci, un ir ļoti maz lietu, kuras es varētu uztvert personiski. Jo personiskums ir atmiris, aizmests kā līgavas pušķis, apprecot eksistenci līdz kaulam.



(Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]tots
2006-08-30 12:51 (saite)
arī svešums var kļūt personisks
un eksistence caurvēju var iemīlēt
taču vai vajag - tas katram..

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]hestia
2006-08-30 13:32 (saite)
Ptiesībā ir pilnīgi vienalga, kā pastāvēt. Nekas neko nemaina pēc būtības. Ir tikai konkrētā mirkļa garša mutē. ...:)

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]tots
2006-08-30 14:58 (saite)
.. aber pasaulei vienalga kā mēs nomirstam, :]

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?