Sēžu svešā matracī, klausos svešu mūziku, rakstu pie sveša datora un saprotu, ka mēs ar Dzīvi atkal esam lelle un bērns. Es vēl atceros, kā tas ir- plēst nost lellei ekstremitātes tikai tādēļ, ka to var izdarīt. Esmu nosirmojusi, bet ne pieaugusi (pa šo laiku). Un āboli atkal guļ zālājā, un laiks atkal notiek nenotiekot, un mēs monotoni elpojam, un tas izsaka visu, tikai man vairs neviena netrūkst, pat izlikšanās par sevi ne. Man vairs nav ilūzijas, ka tas spēj trūkt.
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: