Ādai rajonā zem kakla piemīt kaut kas izmisīgs. Kad eju, tukšu gaisu sarijusies, kad eju no rīta, un man nav skatiena garāmgājējiem, nav ko ņemt vai piedāvāt, ir tikai nez kur rauta vajadzība steigties uz 11.tramvaju, es to zinu. Zinu kā faktu, ka man vispār ir āda. Es to saožu uz sevis arī vakarā, ietinusies Artas brīnišķi siltajā segā. Nez, kas tie par audiem, no kuriem rodas tik viendabīgs un neapstrīdams izmisīgums. Skaists. Varbūt pat dzīvs. Bet skumjš. Vienmēr nolāpīti skumjš.