hestia ([info]hestia) rakstīja,
@ 2006-07-07 08:09:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry

Pāris minūtes šosejas skaņas pirms iemigšanas. Es biju aizmirsusi, cik skaista ir šosejas skaņa pavēlā vasaras vakarā, kad viss pieklusis. Tā šalc. Gandrīz kā jūra. Kādreiz man tā piederēja. Vismaz bija tāda ilūzija. Tā ir skaista ilūzija, kad šķiet, ka tev pieder kaut kādas sajūtas. Tev nepieder nekas. Tu tikai atver logu, uzsmēķē un aizver. Tu tikai nokārpi no pleciem karsējošo matu kūli un paskaties uz citu pusi. Tu te šobrīd esi ļoti netīšām. Un vispār.<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />

Pāris minūtes agra darba dienas rīta ielas. Tukšas. Tikai viens, uzblīdis gaišā tēkreklā, ar maisu un platiem soļiem. Viņa āda jau ir uzpampusi. Ak, dievs, kā es to sajūtu. Tā, it kā tā būtu mana āda. Piesārtusi, mikla, sviedrus atvemt griboša. Man nav ādas. Vasaras ķermeņi nav mana stihija.

Es gribu palikt te. Apaugt ar svešām ādām kā aļģēm. Bet man vairs nav laika. Mūsdienu abstraktā esamība ir iekārtota tieši tā, lai nebūtu laika. Īpaši tam, ko gribas. Vai varbūt tā ir iekārtoti cilvēki. Rit pēdējās minūtes, acīs ēdas laika limits. Un patiesībā es nemaz nezinu, ko man gribas.



(Lasīt komentārus)

Nopūsties:

No:
Lietotājvārds:
Parole:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa:

Esi modrs! Lietotājs ir ieslēdzis anonīmo komentētāju IP adrešu noglabāšanu..
Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?