Žurku līķi, mušas un lēzena rīta saule, kas lēni aplaiza zemi un pamazām piesūcina to ar trūcīgu siltumu. Es sēžu halātā un matos. Iekšā. Tās ir divas lietas, kurās var atrasties iekšā. Bet es vairs nezinu, vai tas ir patīkami. Es neizvēlējos savu dzimumu, es neizvēlējos savu dzīvesvietu. Es vienkārši esmu pavirši iestādīta kaut kur uz zemeslodes kaut kādā statusā. Vēlēties citus platuma grādus un statusus ir tikai izklaide (sapņošana ir izklaide?). Es to pārāk labi apzinos. Tādēļ es paklausīgi sēžu un ļauju gulēt savā mutes dobumā izdzertās kafijas garšai. Man sāp galva. No abstrakcijām laikam. Es neieslēdzu telefonu. Man gandrīz vispār nevajag telefonu. Man ir vienalga. Dzīvi es gribu tikai izsapņot. Un nevis iemiesot. Tik intīmas attiecības man nemaz nav vajadzīgas. Vai nav jocīgi.<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />

Bez jautājuma zīmes.