|
[Jan. 10th, 2016|07:19 pm] |
es zinu, ka ir reizes, kad man ir noskaņojums sabužināt savu bērnu. bet var gadīties, ka viņam nav noskaņojuma tikt sabužinātam. pat no mammas nē. Tāpēc es vienmēr prasu, vai drīkstu viņu tagad sabužināt. Dažreiz viņš negrib, jo ir aizņemts, bet, kad pabeidz, tad nāk atļaut. Tāpat arī viņš prasa, vai drīkst mani samīļot. Es nezināju, ka tas ir kaut kas nenormāls. Es vispār acīmredzot nezinu daudz ko normālu un nenormālu. |
|
|
Comments: |
| From: | str |
Date: | January 10th, 2016 - 07:25 pm |
---|
| | | (Link) |
|
kāds saka , ka tas ir nenormāli?
jā. mīlestība jāizrāda un jāsaņem bez nosacījuma. Vēl piedevām arī neesot normāli, ja bērni vecākus sauc vārdā, nevis "mamma" un "tētis".
| From: | str |
Date: | January 10th, 2016 - 07:33 pm |
---|
| | | (Link) |
|
brrr
Super, ka tā var abpusēji respektēt ķermeņa autonomiju. Bet grūti iestāstīt tantēm, kas par varītēm grib bučot bērnus, pat ja viņi nepārprotami protestē.
normāla demokrātija, manuprāt.
Ai, mēs gan vēl neesam tikuši līdz sarunāšanai. visu laiku pārkāpjam viens otra robežas. Viņš jebkurā vietā un laikā man var paraut augšā kreklu un bučot vēderu, bet es arī sagribu spiest viņu sev klāt grib to vai nē.
Ir kkādi brīži, kad beznosacījuma mīlestības murcīšanās notiek; kad bija mazāks, tad vairāk, tādu bumbulīti pamurcīt.
Es savējo arī bučoju un mīļoju, kaut gan viņš diez ko nav ieinteresēts (tiesa, arī neprotestē). Kad augs lielāks, būs jāpieraujas un jāievieš šāda abpusējas piekrišanas sistēma :)
| From: | hedera |
Date: | January 10th, 2016 - 11:48 pm |
---|
| | | (Link) |
|
+++ | |