Salūts! Pirms pāris stundām pie Parīgas mērijas brīdi raudzījos daiļslidotājos un itin dzīvi atminējos pēdējo reizi, kad slidoju pats, gadā edak 99tajā. Triju paaudžu bērni, mēs ālējāmies uz ezera (vai tomēr upītes?) pie Duntes, skrejot sunīšos, un dzīve bija tik skaista...
Uzreiz gan steidzu uz kapučīnoo ielu pīci, fragrances apraudzīti. Man jau bija aizdomas, ka bišk kavējos, lai gan viņu mājas lapā darba laiki nebija norādīti. Raitajā riksī pamanījos kādai modelei vai vismaz Gaskoņas tautasdeju meistarei nomīt kāju. Viņas šaušalīgais kvieciens vēl tagad plēš bungādiņu. It sevišķi nummurs divi, kas bija domāts Sēnas otrā krasta iedzīvotāju apziņošanai, lai gan mani tas vienlIkus mierināja, ka nekas traks nav noticis.
Bode, dabistiski, tikko bija aizvērusies. Tagad zinu, ka ofisjālās stundas ir 10:30-18:30. Nākamais informācijas bits mani sasniedza no cenu lapas uz iekšpalodzes, un tas ir viegli mulsinošs, jo izrādās, ka žasmīnam ir trejas variācijas, ja vien, nelga, nealojos - Indijas, Marokas un Itālijas... Kura no tām visprecīzāk kongruē ar tavām garšsmaršu kārpiņām?

(Reply to this) (Thread)

oi, vienalga. Kādreiz bija tikai vienas, ja tagad ir trīsas, tad ņemas tās, pēc kurām pirmajām roka pastiepjas.

hehehe hehehe (viltīgi smiekli, jo ).

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Laikam jau reizēm rīts IR gudrāks par vakaru. Aplūkoju vēlreiz skatlogšāviņu un izspriedu, ka laikam tak tur īsumā uzsvērts, ka sabrūķētais žasmiņš nāk no trej(deviņ)ām valstīm, un galavirums aizvien tikai viens.

(Reply to this) (Parent)

Sēžu Kapucīšu ielas otrā galā, viss tāds nomulsis un neparastu smaršu appūsts...
Von(ne)gudiski neticamās sagadīšanās rezultātā šodien atnācu divas stundas pirms slēgšanas, lai gan bija iecerēts ieskriet pēdējā mirklī pirms slēģu aizvēršanas pusseptiņos un tad jozt tālāk pie draugiem pusdienās. Tomēr pārbīdīju plānus, jo izlēmu ziedot krietnu sprīdi milzīgam japāņu grāmatveikalam, ko vakar uzgāju tā slēgšanas brīdī. Un... atklāju, ka glaunā bodīte jau ciet. Divas kundzes gan rosījās pa iekšu un vislaipni ielaida mani siltumā ar garu atvainošanās runu, ka veikalam mainoties īpašnieki, kase jau slēgta un bjeņveņū jaunnedēļ, ja transfērs noies gludi. Te nu bija mana kārta nodziedāt oodu apdāvināšanās priekam, tautu draudzībai un nejaušības spēkam. Par laimi, kā kārtīgam austrumeiroopas gangsterim, man ķešā bija rullītis ar trim keša 50-niekiem, sejā dzejisks smaids un izmisums. Sadraudzējāmies, un es kļuvu par pēdējo vecās īpašnieces klientu, turklāt viņas asistente man uzsmidzināja jaunas džentelmeņu fragrances tādā kvantumā, ka vēl aizvien esmu noreibis.
Vēl bij jautri, kad viņas man vaicāja, kādu oderi tad es pats valkājot - atzinos, ka jau 30 gadus esmu uzticīgs Fārenheita nedecimālajai sistēmai. Madāmas līdzjūtībā galvas vien nošūpāja, taču atrada arī pozitīvo graudu - sak, paskat, pat lielveikalu upuri pie viņām nejauši ceļu rod. Nācās atvainoties, ka tā nav bijusi orgāniska izvēle, vienkārši mazs testeris bij izspraucies pie manis caur dzelzs priekškaru, un lūdzu novērtēt manu ilggadējo fidelitāti šai pārmaiņu laikmetā.
14. Februārī Ķipī atkal restorānu diena: vai nevēlaties atnākt pasērst, pamieloties, ij dāvaniņu saņemt?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

izskatās, ka mēs sestdien ar puņķainiem deguniem un sāpošiem kakliem marināsimies mājās :( bet kīp in tač, man arī kukulis jāatdod.

(Reply to this) (Parent)

es kādreiz pie Jugas kanāla dzīvoju, tur varēja forši slidot, tik no āliņģiem jāuzmanās.

(Reply to this) (Thread)

Kundziņsalnieki arī ko šādu reportē. Apskaužu.

(Reply to this) (Parent)

+