Fiksācija uz nacionālo, tā ir patoloģijas forma. Skatīties uz picām, sušiem un šaslikiem, vai cittautu ēdienu gatavošanas veidiem ar nicinājumu tikai tapēc, ka mūsu teritorijā kaut kādi nepazīstami ļaudis pirms pāris gadsimtiem ir nākuši klajā ar skābputru un sklandurausi?

Lai vēsturnieki rokas senbaltu pārtikas tradīcijās. Globalizācija ir fantastiska.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Es drīzāk centos aizrādīt, ka fiksācija uz ekzōtiku arī ir patoloģijas forma, kas pieņem smieklīgus apmērus, ja kārē uz ekzōtiku pilnībā pamanās ignorēt vietējās vajadzības un prasības. Visādi ārzemnieciski pasākumi, saprotams, ir super un krāšņo dzīvi, tak tomēr būs pagrūti no tā vien pārtikt, nonievājot vietējās mantas kā pagalam blāvas un bez jebkādas izdomas. Turklāt arī tie vietējie gardēži, kas piesavinās kauč kādus aizjūŗas brīnumus, mēdz viņus visādi adaptēt vietējai gaumei. Piemēram, tie, kas sākotnēji izdomāja šašļikus, drošvien būtu dikti pārsteigti, uzzinot, ka viņus taisa arī no cūkgaļas.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Eh, padomāju, un mazliet nokaunējos. Patoloģizēt cilvēkus tikai tamdēļ, ka viņiem ir citas ēšanas vēlmes, tas tomēr ir zemiski, kaut viņi no jēlām zivīm vien pārtiktu: pats savlaik ar izbrīnu biju cibā lasījis naidpilnos komentārus pie vegāniem, tak pats tagad uz tā paša sūda uzkāpu.

(Reply to this) (Parent)