mūsu ierakumos parasti dzimenes vai ziemassvētki kļūst par bergmaņa laulības ainiņām, bērēs cilvēki tiešām skumst un pārdzīvo par aizgājēju un man parasti ir neērti, ka visi piešvilpjas un pļāpā kā jebkurā citā kopā sanākšanā, kamēr sērojošā ģimene asarainām acīm sēž galda galā.
kāzās parasti tā nav (vai arī es neesmu pamanījusi, jo pārāk ticu labajam)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Parasti jau viss +/- no mirēja vecuma atkarīgs. Jo vecāks aizgājējs, jo lustīgākas bēres.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tieš tā. visās bērēs, kur esmu bijis, aizgājējs ir virs 80.

(Reply to this) (Parent)

nu nez, nez, no savas pieredzes (kurā bēres ir 4x vairāk, nekā kāzu), varu teikt, ka lustīgākas bija tās, kur par mirēju lielāks pofigs vai kur mirējs pats ir bijis lustīgs un citi tur viņu lustīgā piemiņā, vai arī, kur publika ir lustīga un spēj tā eleganti starp sērām un lusti izlavierēt. Gan bērnu, gan vecvecāku, gan lauleņu nāves gadījumā ir bijušas skumjas bēres, vienā gadījumā pat pompōzi svētsvinīgas, tā kā nomirušajam bija svarīgi vēl dzīvam esaot 'izrādīties' un būt viskrutākajam...

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu, bērēs esmu bijis stipri mazāk, nekā kazās, kadās septiņās, vairums tomēr ir izvērtušās visnotaļ lustīgas uz beigām.

Bet, nu, jā - tās jau tomēr čangaļu bēres ir bijušas pārsvarā:))

(Reply to this) (Parent)

piekrītu.

kaut gan, pirmās bēres,ko atceros - es nesapratu,kā var tā stāstīt jokus un smiet. man bija gadi 8.

tākā pēdējā laikā bijis vairāk bēru kā gribētos un tieši tā,ka es esmu tai galda galā - man patīk,ja smej un atcerās labo.

ārpus maniem mirējiem,biju bērēs,kur nomira cilvēks,par kuru es nebiju neviena laba vārda dzirdējusi šim dzīvam esot. bet atnāca viņa studiju biedri, un tik daudz jauna uzzināju iz tiem jokiem un sapratu,kāpēc viņa ģimene viņu tik ilgi pacieta.

(Reply to this) (Parent)