Comments: |
Nosauc nu tās daudzās lietas, kas pieaugušam adekvātam cilvēkam jādara, lai arī 1) tas nepatīk 2) tas netiek darīts paša izvēlēta nākotnes labuma dēļ 3) nepieciešamība to darīt neizriet no paša iepriekšējām apzinātām izvēlēm. Manā dzīvē tādu lietu ir ļoti maz un es daru visu iespējamo, lai tās piefiksētu un nahrenizētu.
Es laikam tiešām kaut ko pārprotu, bet man šķiet, ka runa ir tieši par sadaļu "pieaugušam" un "adekvātam". Un, ka lai tāds veidotos, ir jārodas apziņai, ka IR lietas, kuras negribās darīt, bet kuras ir jādara/vērts darīt enīvei, lai būtu kaut vai tas pats nākotnes labums?
Tev kaut kāda otrāda loģika.
Pēc manas loģikas sanāk tā, ka 1) pieaugušam adekvātam cilvēkam NAV nepieciešams skills "daru to, ko negribu un kas riebjas, un kam neredzu ne jēgu nākotnē, ne iemeslu savās iepriekšējās rīcībās, 2) līdz ar to nav nepieciešams bērnam šo skillu ieaudzināt.
Tas, ka bērnam pietrūkst motivācijas iet uz b/d un skolu un tas tomēr ir vajadzīgs, ir cits stāsts, un pieaugušā pienākums būtu drīzāk nevis teikt "tev tas ir jādara, lai arī riebjas un šķiet bezjēdzīgi", bet palīdzēt bērnam šo pieredzi integrēt viņa pasaulē, vienlaikus izkopjot jēdzīgas prasmes. //ideālā pasaulē, protams - nav tā, ka man vienmēr tas izdotos.
Nē, man nav otrāda loģika, es tikai, iespējams, izsakos nesaprotami vai kaut kā šķērsām.
Es runāju par skillu "jādara dažreiz arī tas, ko negribās, ja tam ir jēga, lai pēc tam būtu labāk".
Izvēle iet uz bd nav bērna izvēle, un tā ir principiāla atšķirība.
So. Pieaugušam cilvēkam nepieciešams skills darīt to, kas nepatīk un riebjas tad (un tikai tad), ja tā ir viņa paša izvēle (pagātnes izvēles sekas vai ciešanas nākotnes vārdā), nevis skills ciest tāpēc, ka kāds cits ir pateicis, ka tā vajag, jo tā ir pareizi. Pat ne tad, ja tas tā patiešām ir.
Skills "darīt to, kas riebjas, jo autoritatīva persona ir pateikusi, ka tā ir pareizi un varbūt tas tiešām ir pareizi, bet tik un tā riebjas" ar tā derdzīgo māsiņu "svarīgāk ir izdarīt to, kas pašam nepatīk, nevis tas, kas patīk un ir aizraujoši" ietilpst pašdestruktīvo prasmju pamatkomplektiņā.
Tu mani dari raizīgu. Padalīsies tad pie reizes arī par tev strādājušiem labiem veidiem kā saintegrēt, piemēram, vecāka vajadzību, lai bērns ietu uz b/d, ar četrgadnieka nevēlēšanos to darīt?
- Mamma palūdza/mamma visu ceļu nesīs opā/mamma no rīta saģērbj un sabučo/bērns drīkst sēdēt uz soliņa un pūsties, nevis iet uz grupiņu - Citādi omammai mājās būs grūti tikt galā - Būs foršā audzinātāja, nevis neforšā - (Implicēts) Ir jāparūpējas un jāaudzina mazākie bērniņi - Varēs parādīt citiem savu jauno mantiņu - Mamma paskatīsies tavu smuko zīmējumu - "Es zinu un saprotu, ka tev nepatīk, un man ļoti žēl, bet nav citas iespējas" - "Ir jau piektdiena, rīt varēsi uz bērnudārzu neiet"
Nu, vārdsakot, visas tās argumentācijas, kuras tiek pielietotas, ja pašam kādā rītā zašibisj kā negribas iet uz darbu. Pasniegtas kā īstermiņa risinājums, nevis Globāla Pārliecība. Protams, "bērnudārzs principā ir forši" un "bērnudārzā tu daudz ko jaunu un krutu iemācies" un "es lepojos ar tevi, ka tu biji paklausīga" arī tiek pilināts, bet tas ir vakaros, nevis tad, kad ir Rīta Drāma un kautkāda īstermiņa lekšanās nestrādā.
Bet nu šeit runā cilvēks, kas arī savos 30+ vēl nav spējis līdz galam internalizēt domu, ka darbs, kas patīk un interesē, vispār var "pienākties" un attiecīgi uzņemas visus sūdus, kas nepatīk un neinteresē, jo "par to taču naudu maksā, ne jau par to, kas ir forši un aizraujoši".
Ā, nu pa lielam sakāmais neatšķirās; tas laikam tomēr liecina, ka ja arī pateicu kaut kā savādāk, domu gājiens iespējams tomēr ir līdzīgs.
Varbūt tas tāpēc, ka es savukārt pārstāvu otru galējību, savos 30+ vēl nesmu spējis internalizēt domu, ka dažkārt jāizdara kaut ko tādu, ko tai brīdī negribās, līdz ar to ļoti daudz ko sūtu nafig pat tad, kad zinu, ka pēc tām nosacītajām grūtībām būs kaut kas tāds, ko gribētos sasniegt. | |