Tur vajaga divus — a) lupatu, ne veci un b) īsteni latvisko māti-varoni. Kā arhetipiskais latviešu pāris Kristīne un Edgars. Lūk, dabū kaut kāda visu varošā latviešu sieviete savu lielo mūža mīlu, tas ir, kaut kādu vāķījamu neatzīto ģēniju, un tad nu kādu brīdi tam ģēnijam ir tiešām branga dzīve — viņam ir bāba, kas izdabā visām viņa iegribām, noliek gulēt, kad viņš ir piedzēries, patur rociņu, kad pohās gribas lekt pa logu, un itin neko neprasa pretī. Bet tad, ja uzrodas sīcis, latviešu mātei-varonei piepeši ir kāds cits, uz ko izgāzt savu mātes instinktu, un vāķījamajam ģēnijam vairs tik daudz netiek. Nu, un tad viņš sāk īdēt: "Jā, tu mani vairs tā nemīli" etc etc, un drīz vien prom ir. Starp citu, brīžam šķiet, ka labi vien ir — tad jaunajai māmuļai uz kakla būtu divi sīči. Lūk, laukos ir pilns ar tādiem papucīšiem, kas bērnunaudu pamanās nodzert un vēl sievu iekaustīt. Tad jau labāk būtu tinušies.

Bet — un šito vajag atcerēties, pirms gausties par vīriešiem-cūkām — tādi tirliņi spēj pastāvēt tikai un vienīgi tāpēc, ka pēc viņiem ir pieprasījums, turklāt visnotaļ liels — jo, redziet, viņi ir tik dižas un interesantas personības, ka viņos tak vienkārši nevar nesamīlēties. Nu, un tad tālākais jau atiet — nolieku savas vieglas dienas yada yada yada. Zosis.

Man gribas vemt.

(Reply to this) (Thread)

Par tām beibēm - thats fact!
Lai gan pati pēc savas pieredzes varu teikt, ka ilgi sēž iekšā vēlme dāvāt kādam to savu maiguma un mīlestības pilno sirdi (un kur nu vēl prasīt ko pretī!!) un tā nav nedz trauma, nedz neiroze - vien ieildzis bērnišķīgums pie vainas, kas - gribēti vai negribēti - bet tiek izmantots, proti, to, ko sākumā dāvā no labas sirds un pēc savas gribēšanas, pēcāk kļūst par pienākumu, kas tiek pieprasīts.
Un otra piebilde no personīgās pieredzes - ka sievietes bieži vien ir spiestas būt "varones", jo dažreiz dažiem labiem izdodas ļoti veiksmīgi notēlot beigtas lapsas un tad - īpaši ja ir laika limits - tad kāds, kam tā atbildības sajūta, sirdsapziņa vai kas, ir izteiktāka, uzņemas lietu izdarīšanu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Lūk. Iesaistoties attiecībās radošiem vīriešiem ir tendence izlaisties tai ziņā, ka sadzīve defoltā tiek pārlikta uz sievietes pleciem. Pa virsu tam viņai ir jāsniedz mierinājums sakarā ar radošām, psiholoģiskām, sociālām un ķīmiskām krīzēm. Jo, lūk, ģēnijam pieklājas ciest un mocīties, bet viņa sievai - pieskatīt un lolot. Rezultātā veči izlaižas. Turklāt, sieviešu vidū nezin kāpēc ir izplatīts tāds uzskats, ka jebkuras attiecības, pat tik disproporcionālas, tomēr ir labākas, nekā būt vienai (palabojiet, ja kļūdos).

Mātes instinkts ir spēcīga viela. Kā jau ar visām spēcīgām vielām, arī ar šo ir ļoti viegli nošaut garām gan daudzuma, gan arī kompānijas ziņā.

(Reply to this) (Parent)

joperesete, kā Tu man patīc!

(Reply to this) (Parent)