Par tām beibēm - thats fact!
Lai gan pati pēc savas pieredzes varu teikt, ka ilgi sēž iekšā vēlme dāvāt kādam to savu maiguma un mīlestības pilno sirdi (un kur nu vēl prasīt ko pretī!!) un tā nav nedz trauma, nedz neiroze - vien ieildzis bērnišķīgums pie vainas, kas - gribēti vai negribēti - bet tiek izmantots, proti, to, ko sākumā dāvā no labas sirds un pēc savas gribēšanas, pēcāk kļūst par pienākumu, kas tiek pieprasīts.
Un otra piebilde no personīgās pieredzes - ka sievietes bieži vien ir spiestas būt "varones", jo dažreiz dažiem labiem izdodas ļoti veiksmīgi notēlot beigtas lapsas un tad - īpaši ja ir laika limits - tad kāds, kam tā atbildības sajūta, sirdsapziņa vai kas, ir izteiktāka, uzņemas lietu izdarīšanu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Lūk. Iesaistoties attiecībās radošiem vīriešiem ir tendence izlaisties tai ziņā, ka sadzīve defoltā tiek pārlikta uz sievietes pleciem. Pa virsu tam viņai ir jāsniedz mierinājums sakarā ar radošām, psiholoģiskām, sociālām un ķīmiskām krīzēm. Jo, lūk, ģēnijam pieklājas ciest un mocīties, bet viņa sievai - pieskatīt un lolot. Rezultātā veči izlaižas. Turklāt, sieviešu vidū nezin kāpēc ir izplatīts tāds uzskats, ka jebkuras attiecības, pat tik disproporcionālas, tomēr ir labākas, nekā būt vienai (palabojiet, ja kļūdos).

Mātes instinkts ir spēcīga viela. Kā jau ar visām spēcīgām vielām, arī ar šo ir ļoti viegli nošaut garām gan daudzuma, gan arī kompānijas ziņā.

(Reply to this) (Parent)