| |
[Apr. 2nd, 2010|12:15 am] |
Ar E novakarē aizstaigājām līdz bomžu takām pie ūdenstorņiem. Tur, kur dzelzceļa sliedes saiet žāklī. starp to - uzkalniņš. Spārdījām ar E tajā atstātās tukšās boņuka šnabpudeles un vēl visādus atkritumus, skatījāmies kā vilcieni taurēdami brauc šurpu turpu, savdabīgu šarmu visam piešķīra arī graffiti sienas, doma par kapu un cietuma relatīvo tuvumu. Kad saule norietēja pavisam un bomžu straumes lēnām - kā jau katru vakaru - sāka plūst prom no vecpilsētas un centra, mums ar E nācās vien doties prom. pretī ik pa brīdim nāca neliela auguma vīriešu bariņi, sasaukdamies savā starpā neartikulētām skaņām, laternas vēl nebija iedegtas. Nopirkām supermārketā salčukus pa 9 sant. gabalā un nocenotu apelsīnu sulas paku.
Nu tā, nesteidzīgajiem tūristiem rādāmā rīgā ir tikai kādi 15-30% no pilsētas, tb., nu, 19.gs. beigās un 20.gs. pirmajā ceturksnī sabūvētie kvartāli. arhitektūra pa lielam. Visa cita dzīve, var gadīties, ir ļoti citādāka. |
|
|