mums gan bija ieinteresēta grupa pirmās palīdzības nodarbībā, uzdeva sakarīgus jautājumus, jo gandrīz katram bija personiska pieredze vai arī daudzi bija mazu bērnu vecāki.

Tāpat to visu ar laiku aizmirst, ja regulāri neatkārto vai nepraktizē.
Un citās valstīs šādas prasības autovadītājiem nav. Ja ir avārija sauc ātros un cietušos aiztiec tikai tad, ja tiešām neko nedarot būs lielāka skāde, nekā risks kaut ko nemākulīgi sačakarējot.

(Reply to this) (Thread)

Pirmajā palīdzībā nemāca tikai avāriju gadījumus, bet lielāko tiesu ikdienas situāciju - gan apdegumi, karstuma dūriens, pārsalšana, brūces, dzīvnieku kodumi... Un... ja ir negadījums ar varenu asiņošanu, tad tomēr katram būtu jāzina, ko darīt, jo tādos gadījumos ātros, protams, izsauks, bet ko glābt var vairs nebūt.
Un galvenais - ir jāzina, kā pareizi tos ātros izsaukt, kas mēdzot būt vislielākā problēma mūsu sabiedrībā.
Ārzemēs pirmo palīdzību arī skolā māca, mums tas ļoti iztrūkst.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tas arī mulsinoši - ja šīs zināšanas ir tik vitāli nepieciešamas ārī ārpus auto vadīšanas, tad kāpēc apmācības pieprasa tikai tiem, kas kārto tiesības? (Izņemot darba vietas, kur tas ir svarīgi, tur arī ir apmācības tiem, kas nevada auto.)

Lai vai kur tās māca, tas nemaina to, ka, ja regulāri neatkārto un neizmanto, tad beigās aizmirst. Kaut kādas lietiņas jau atceras, bet, kā zemāk jau minēts, stresa situācijā vēl mazākas iespējas precīzi atcerēties, kas un kā.

(Reply to this) (Parent)

es kursos biju ļoti ieinteresēta un esmu gājusi pat divreiz, bet tāpat atceros tikai dažas miglainas druskas no tā visa un reālā, strespilnā situācijā neatcerētos arī tās

Mums visiem vajadzēja piedalīties un gan pārsiet kolēģus, gan pareizi noguldīt, tā, lai pats reāli ar savām rociņām būtu ko darījis un labāk atminētos.

Secinājums: eksāmenā prasības būs minimālas, ja nav jāmācās. Kā visur.