filmas sākums bija ārkārtīgi intriģējošs. bet tālāk par 20 minūtēm savu uzmanību nespēju noturēt - kas ir šie cilvēki, kāpēc man viņiem būtu jālīdzpārdzīvo? ņepoņatno. pārējo filmu pārtinu fiksi uz priekšu, tiku līdz asiņainā peņa skatiem, nostopēju filmu un izdzēsu.
respect Tavai analīzei, un droši vien arī es šo filmu noskatīšos kādreiz, no sākuma līdz beigām. lai gan snobisms un režisora personīgais prāta un sirds trash uz ekrāna mani šobrīd ārkārtīgi atgrūž.

(Reply to this) (Thread)

varbūt tāpēc, ka pašiem mums ir bērns, kā arī ir redzēts ne mazums mākslas darbu, kas darbojas ap šo "mūsu attiecības, ja mūsu bērns ir miris", tipa, Ibsena Eijolfs, Kišļovska Zilā krāsa u.t.t., u.t.jp.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Eijolfs teātrī mani atstāja bezkailsīgās emecijās a la nasing spešl. Varbūt tāpēc, ka man bērnu nav, lai gan nav "pareizi", ka šādas lietas būtu spējīgi pārdzīvot tikai tie, kas jau ir kaut ko zaudējuši vai kuriem ir ko zaudēt. tad mums visas filmas par karu un badu, par izvarošanām liktos ārkārtīgi garlaicīgas.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

godīgsakot kara filmas, kur nav pietiekami bļaušanas, šaušanas, izvarotu vietējo iedzivotāju u.tml., nav parāk emocionāli-līdzpārdzivojamas, man škiet...
bet pr apbērnošanos es varu teikt, ka tā ir pieredze, ko nevar ne ar ko salīdzināt, pēc bērna pasaule parādās ļoti, ļoti, ļoti atšķirīgā veidā, tiesa, iepriekš to modelēt vai kaut kā ģenerēt bez-bērna-vingrinājumos nedomāju, ka ir iespējams. Eijolfā saraudājos - tā bezgalīgā bērna paļāvība un uzticība, kuru pieaugušie savu kaislību dēļ uzmet, ir vnk sidri laukā raujoši..

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Es cenšos neskatīties filmas, kur bērniem kas slikts notiek. Man tas izraisa nevis mundru izbīli, bet īstas šausmas. Skati no Pāna labirinta un jo īpaši Graustu miljonāra mani joprojām vajā. Puikas piedzimšana mani ir ļoti mainījusi šai ziņā. Pirms tam tak ar kara vēsturi strādāju, un nevienā acī, nevis izdomātas bet īstas šausmas.

(Reply to this) (Parent)