Es jau kādu laiku cenšos katru dienu iziet garā, bezmērķīgā pastaigā (nē, tā nav JG apņemšanās, es to sāku darīt vēl vecajā, jo manā miteklī ietiek maz dienasgaismas, kura ziemā jau tā ir zelta vērtē, turklāt es parasti ceļos vēlu, kad saule jau iet uz otru pusi (cik nu mēs par to vispār zinām, jo redzēta viņa nav jau labu laiku), tāpēc liekas, ka jāķer tās pēdējās blāvās stundas, lai nenojūgtos pavisam)

Es, tātad, katru dienu eju pagarā, bezmērķīgā pastaigā. Parasti dažādus maršrutus pa Centru, paretam tieku arī tālāk. Katru dienu pilsēta šķiet citāda. Vienu dienu skaista, citu saldsērīga, citu ļoti aktīvi bēdīga, vēl citu -- šķelmīga un koķeta. Vakar pagāju pa Vanšu tiltu uz Ķīpsalas pusi, un uz mirkli Ziemeļos bija pavērušās debesis, kas pilsētu padarīja cerīgu.

Bet šodien pilsēta bija līdz zobu sāpēm garlaicīga. Nu tā ka gribas kliegt. Lai kā es censtos, nespēju atrast maršruta pagriezienu vai posmu, kurā viss nebūtu sen zināms un apnicis. Nesaprotu, kā mēs te spējam dzīvot un nenomirt no apnikuma. (Kādas, btw, ir "garlaicības" un "apnicības/apnikuma" attiecības?)

Gribēju ieiet Štābā, lai izdzertu vienu alu, bet tur jau bija cilvēki, un negribēju drūzmēties, tāpēc devos tālāk, un tālāk nejauši satiku viņu, novēlējām viens otram laimīgu jauno un katrs gājām tālāk, bet viss, uzplēstas rētas, lai cik gadus vecas, uzreiz nesadziedēsi, es zinu, drausmīgi sieraina metafora, bet cibā drīkst