Man arī ir tā, ka man kiška ir tonka un lai gan man ļoti patīk downhill, es nekad sevi nepušoju, ja neesmu pārliecināta, ka neizdarīšu kaut ko nepareizu nepareizā brīdī (nobremzēt, kur nevajag). Izmantoju čikenlainus bez jebkāda kauna un citur arī nokāpju kājām. Tāpēc mans progress ir ļoti lēns, bet nav arī nekādu traumu. Ir gadījies nokrist, bet vismaz nekas lauzts gan nekas nav bijis, ptu, ptu, ptu.

Es gan nepiekrītu augstākajam komentāram, ka cilvēki to dara (nebaidās pušot, pat ja risks ir trauma), lai sevi sodītu, vismaz ne jau vairumā gadījumu. Manuprāt, ir cilvēki kuriem ir ķēriens uz konkrētām lietām (piem, ekstrēmajiem sportiem) un spējas bailes vieglāk pārvarēt un nepadoties brīdī, kad nav progresa vai kaut kas nesanāk. Vienkārši tas dod arī milzīgu prieku un lepnumu par sevi brīžos, kad ir izdevies kaut kas jauns vai kas iepriekš nebija sanācis. Un arī - vienkārši ļoti patīk to darīt, bez jebkādiem tur citiem zemūdens akmeņiem. Man piemēram, riebjas skriet. Ja es gribētu sevi sodīt, tad es skrietu :D Bet braukt ar velo pa kalnu lejā gan ir laime, lai arī ir grūti un bīstami.