kad es šad tad sev jautāju (jo neviens cits man neko tādu nav jautājis), kurš RL gabals man visspilgtāk palicis atmiņā, tad es katrreiz acumirklī atbildu, ka viens no pirmajiem, ko tur izlasīju vēl kādā 96. vai 97. gadā. Tas bija Aivara Tabūna pārskats par pašnāvību veidiem un cik ķēpīgi un neuzticami tie visi ir. Atceros tāpēc, ka manas videnes ļoti progresīvajā sienas avīzē drīz pēc tam tika nopublicēta skolotāju aptauja ar jautājumu "kādu pašnāvības veidu jūs izvēlētos?" Un (sic!) visām bija varianti, un neviena neteica, ka par tādām lietām nedomā vai ka tas ir grēks utml. Un atceros, ka pret dažām tāpēc sāku just vēl lielāku cieņu –, galvenokārt, "estētisko" variantu dēļ, un ka neviena no viņām neminēja kāršanos ar visām tām neglītajām blaknēm, ko biju pirms tam biju noskaidrojis Tabūna rakstā.